trešdiena, 2017. gada 14. jūnijs

2017.gada 14.jūnija rītā mostoties

Vecuma galā, cīnoties ar visādām kaitēm un slimībām, sāku šo to saprast.
Šorīt piecēlos un sapratu, ka mūsu ķermeņi ir tikai instrumenti Dieva ieceru veikšanai. Katru palaižot pasaulē, Viņš iedod tam līdzi kādu dāvanu – kādu talantu, kādu uzdevumu, kas mums jāpaveic un dod mums līdzi arī savus nosacījumus, savus likumus, kurus ievērojot, šis uzdevums būtu vieglāk paveicams — 10 Baušļus.
Mūsu ziņā ir tas, vai mēs protam sevī šo talantus saskatīt, izkopt un paveikt to uzdevumu, ko Dievs mums uzdevis. Mūsu ziņā ir tas, vai mēs ievērojam šos 10 Dieva Likumus.
Savas kaites un slimības mēs sagādājam sev paši. Daudzi nesaskata savu talantu un tā arī nepaveic savu uzdevumu, bet Dieva dotos instrumentus (savus ķermeņus, savu veselību) mēs sačakarējam gandrīz visi.
Protams, daudz atkarīgs arī no tā, kādā vidē, kādos apstākļos mēs katrs nonākam un dzīvojam, bet arī tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no cilvēkiem.
Dieva līdzdalības mūsu nelaimēs nav ne kripatiņas.
Ja tā padomā, ko cilvēki ir izdarījuši ar to visu — ar Dieva dāvanām, instrumentiem un uzdevumiem — mati ceļas stāvus.
Dievu noliedz kā tādu, Dieva likumus vispār nezina, nerunājot nemaz par to ievērošanu. Daudzkārt neievēro pat pašu cilvēku izdotos likumus.
Kas no tā sanācis, to mēs redzam visapkārt pasaulē. Slima cilvēce, sačakarēta daba. Cilvēki apkauj cits citu, dara visādas nelietības, kaitē cits citām piesaucot Dieva Vārdu.
Dodas karā ar saukli: „Dievs ir ar mums!”
Vai iespējama vēl lielāka zaimošana, kā darīt nelietības Dieva Vārdā?
Ir saprotams, ja cilvēki dara nelietības, Dievu noliedzot vispār, bet slepkavot citus, piesaucot Dieva Vārdu — tas nav prātam aptverams.
Kas mēs esam, noliedzot Dievu? Ar ko atšķiramies no pārējās dzīvās radības? Ar to, ka spējam domāt? Bet kā mēs izmantojam šo spēju?
Dievs mums devis spēju domāt, bet mēs to izmantojam, lai Viņu noliegtu — esam izdomājuši, ka Dieva nav, ka mēs paši tie varenie.
Māciet saviem bērniem Dieva likumus, lai viņiem vieglāka dzīve.
Nepiekrītu tiem, kas saka, ka Dievs sūta mums slimības, lai mūs pārbaudītu, jo mīl mūs.
Tas ir neloģiski — neviens nedara pāri otram, ja mīl viņu, bet, ja tomēr dara pāri, sakot, ka mīl, tas nozīmē, ka tomēr nemīl, tas liecina, ka nemīl. Tā domājot un runājot, cilvēki noveļ atbildību no sevis uz Dievu, zinot, ka Dievs nevienu tiesā nesūdzēs. Tomēr Dievs nevienu šādu gudrinieku neatstāj bez ievērības. Labi padomājot, ikviens atradīs piemēru savā dzīvē, ka Dievs ir licis viņam saprast savas kļūdas un kā tas noticis.
Es tagad to redzu ļoti skaidri, tāpat kā ļoti skaidri redzu tos brīžus, kad Dievs mani ir sargājis, glābis, vilcis mani ārā no visādiem sūdiem, kuros savā stulbumā esmu iekūlusies, vadījis, rādījis ceļu, kuru neesmu saskatījusi un atkal iekūlusies nepatikšanās, palīdzējis gan lielās lietās, gan sīkumos.
Tikai tagad saprotu, cik svarīgi ir mācīt bērniem jau no mazotnes Dieva likumus un palīdzēt izprast to darbību un sekas. Palaist bērnu dzīvē bez šīm zināšanām nozīmē palaist viņu garīgi kailu, nesagatavotu.