Atveru savu brūno mapīti.
Pļuškinisms manī ir sēdējis jau no sākta gala. Pateicoties tam, manā tālajā jaunībā uzradās maza brūna mapīte, kurā nobāzu dažus legālus un visus nelegālos tekstus kuri tā vai citādi nonākuši manās rokās.
Daina, mana mīļa draudzene (lai viņai vieglas smiltis!) reiz man teica: "Neko nevar mest laukā. Pēc 10 gadiem arī uts āda var noderēt..."
Mazā brūnā mapīte ir dzīva nu jau vismaz gadus 50. Lapas apdzeltējušas, teksti vietām padzisuši, tāpēc laiks tos atjaunot datorā.
Šiem tekstiem ir bijusi liela nozīme manā audzināšanā, jā - arī patriotiskajā audzināšanā.
Šajā lapā būs dzejoļi un īsāki teksti, dažāda draza. Lielākajai daļai tekstu autori nav man nekad nav bijuši zināmi. Tas bija laiks, kad autori nevarēja atklāti parakstīt savus darbus, bet t.s. "samizdats" darbojās visu laiku un taisni jābrīnās, kā tie teksti izplatījās. Liela daļa +
Atvainojos, ja gadās pa kādam necenzētam vārdam, bet es tos neaizstāšu ar daudzpunktiem. Lai jau būtu..., ja autors tā ir vēlējies.
Citiem šie teksti nebūs interesanti, tāpēc tos nekur nereklāmēšu. Ja kāds nejauši atrod -- lai tiek arī jums, arī pie manis tie nonāca nejauši.
* * *
Leonīds Breikšs
Daudz vētru mums ir pāri gājis,
Un ja vēl daudz mums viņu būs, —
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.
Lai tāpēc māte bērniem saka,
Lai dzird no tēva lūpām dēls:
No katras tumsas droša taka
Mūs pretī saulei vedīs vēl.
Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
* * *
. . .
Krīt vecā gada lupatas,Leonīds Breikšs
Daudz vētru mums ir pāri gājis,
Un ja vēl daudz mums viņu būs, —
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.
Caur laiku laikiem viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.
Lai tāpēc māte bērniem saka,
Lai dzird no tēva lūpām dēls:
No katras tumsas droša taka
Mūs pretī saulei vedīs vēl.
Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.
* * *
. . .
vīd jaunas,
no skrandām jaunas drēbes vīd uz miesas,
no apakšskrandām ārā jaunas raunas
no liela stipruma, no jaunas tiesas.
No jaunas adatas un jauni diegta
nāk jauna drēbe, —
jā, vēl neizkliegta.
Vēl jaunā gada ballē nedejota,
vēl sarkanvīna pleķos neaplieta
nāk jauna drēbe mums —
no skrandapakšas dota.
Un nomaucas kā čūskas āda cieta
tas stērbeļlaiks, tas skrandu vecais laiks.
Šai masku ballē jaunu acu šaudos
un jaunu sniegu uzsegumā jumtos
es jūtu — nočaukst drēbe jaunos draudos.
Ak, ko es tumstos —
man čab pie labā un pie kreisā sāna!
Nāk jauna drāna.
Imants Ziedonis
1985.gada decembrī
* * *
Un tāda ir mana zeme –
Stārķiem ir mazi balti bērni.
Un visi mācās lidot.
I.Ziedonis
Veltījums Latvijas krieviem
Un tā kā jums nekad nekas nav atņemts,
Tad jūs arī nezināt, kā raud ežu bērns,
Kad jūs ezi nesat cepurē.
Tā kā jums nekad nav bijis māju,
Tad nezināt, kā sāp koks
Kad to cērt durvju priekšā.
Jūs esat atrautas lapas —
No kura koka?
Vai jūs pazīstat pīlādžu cīņu ar mošķiem?
Vai jūs esat no tā ozola,
Kas vēl sniegā lapas nenomet?
Jūs esat lapas vispār –
Visu koku lapas un neviena koka.
Ozolu lapas guļ uz zemes, uz savām zīlēm.
Lazdu lapas guļ uz saviem riekstiem –
Kādu koku lapas jūs esat?
Jūs esat putni, kam vienalga, kur ligzdas vīt.
Mana ķīvīte dēj olas tikai pelēkās smiltīs,
Man ērglis sēž uz klints un bezdelīgas pažobelēs.
Jums vienalga, kur bērnus perēt –
Jūs esat vārnas ķīvīšu ligzdās.
Jūs esat pīles kaiju ligzdās.
Sveša zeme var maizi dot,
Sveša zeme var prieku dot,
Bērniem – bikses un kreklu un cepuri dot,
Uzvaras ilūziju dot.
Neviena zeme nevar radītāja mieru dot.
Mieru dod tikai Tēvu zeme.
Un kad jūs mirsiet, caurvējš kauks jūsu zārkos.
* * *
Atceros, ka pēc šī dzejoļa publicēšanas, presē sākas diezgan asa polemika par tēmu „lielā un mazā dzimtene”. Žēl – literatūrkritiķu rakstus neesmu ielikusi savā mapītē.
Toties zem šī dzejoļa ir kāda autora divi panti, kas visu noliek savās vietās.
No kuras vietas
Ojārs Vācietis
Ar sarkano un svēto krāsu lāpā
Iet Latvija uz gadu simteni.
Es nesaprotu tos, kam patīk pļāpāt
Par lielo un par mazo dzimteni.
Kas tā var runāt, tam to nav nevienas.
Ne lielu nav, ne arī maziņu –
Tas sevi neciena un citus nevar cienīt,
Tas savu māti sauc par paziņu.
Tu vari būt vai paša velna apsēsts,
Bet – cieni savu pirmo pajumu
Un nenicini Igaunijas apses,
Ne Karakuma smilšu klajumus!
To nicināšanu ir grūti pārciest,
Bet – zemju taču daudzi simti?
Nē.
Kur beidzies pārējais un cilvēks sācies,
Tur sākusies ir viņa dzimtene.
Cits Volgas krastu mīl, cits kalnu klinti
Es mīlu garu lapegļainu gatvi
Kur manī reiz ar nedzēšamu tinti
Ik asins pilienā bij rakstīts – Latvija.
Un, kad sauks sarkans karogs cīņu takā,
Lai vēji tajā ugunsgrēkā pūš,
Kur liesmo Sudmaļa un Rudzutaka
Un arī visu nezināmo mūžs.
Ja tas ir maz, tad ziniet – vairāk nav man,
Kaut vienas dzīves vietā dodiet simteni.
Bet sviedri līs,
Ja vajadzēs, līs asins aumaļām
Par lielu vai par mazu, bet – par dzimteni.
# # #
Lauž šķēpus kritiķi par dažiem vārgiem pantiem
(kaut Vācietim ir labu simtenis)
Un strīdās tie par diviem variantiem –
Par lielo un par mazo dzimteni...
Daudz vienkāršāk šo mezglu vaļā raisa
Tie, kas pie mums no malu malām brauc –
Ņem dzīvokļus un labas rebes taisa
Un nerunā par dzimteni tik daudz.
* * *
Neatceros, no kurienes šie panti Brūnajā mapītē gadījušies.
Šo versiju Inese iemācījās, pirms skolā to mācīja oriģinālā...
Tas ir Rūdolf Blauman
Tālav Trompetist
Pār Tālav silem un mežem
Naht pārklāj palag pār,
Pār augstem kōku galem
Visādi haleres jāj.
Šlaft Miervald iekš savem tahtem,
Gul viss vin lauze pulk,
Gul Vaidelot zem sargem
Un ebrej valod tulk.
Tik sarg vien paš uz egle spicem,
Vien paš ir nomodā,
Vins lūr caur Ceis-ikon binokel
Tuv un tālumā.
Te vinem pa miegem liekes,
Ka slepen sōļi čab,
Ka šķēp tais šausmīg trobel
Un zirgem zōbe klab...
Kāp zemē, tur mut, tu glābs sev dzīvība,
Mēs dos tev finfcik rubel mit gōd un brīvība.
Man gōd ir mana tauta, kad stāvēs es iekš bōd.
Kas grib to šaustīt un postīt, iet kakāt vai uz pōd...
Un sarg ar bult iekš dirsem krīt nost no kōk un mirst,
Un pasūt visus naidniek: pašol jūs galīg dirst!
* * *