Katķisms

PSRS EBREJA KATĶISMS

(Izdots Telavivā, 1958.gadā)

Ebreji! Mīliet viens otru, palīdziet viens otram. Palīdziet viens otram pat tad, ja neieredzat viens otru.

Mūsu spēks ir vienotība — tā ir mūsu panākumu ķīla, mūsu glābiņš un uzplaukums. Daudzas tautas izkliedētībā ir gājušas bojā, jo tām nebija stingras darbības programmas un pleca sajūtas. Mēs toties, pateicoties kolektīvisma jūtām, izdzīvojām cauri gadsimtiem un tautām, saglabājāmies, augām un nostiprinājāmies.

Vienotība — tas ir mērķis, tas ir arī līdzeklis mērķa sasniegšanai. Lūk, kur jēga, lūk, uz ko jātiecas. Viss pārējais ir atvasināts un nāks pats no sevis.

Palīdzot viens otram, nebaidieties tikt daudzināti par nacionālistiem, nebaidieties protekcionisma — tas ir mūsu galvenais instruments. Mūsu nacionālisms ir internacionāls un tāpēc mūžīgs. Tas atver durvis visu tautību, visu ticību, visu partiju ebrejiem. Patiess internacionālists ir tikai tas, kas asinssaitēm saistīts ar ebrejiem, viss pārējais ir profanācija un apmāns. Plašāk piesaistiet asinsradniecīgus cilvēkus, tikai viņi nodrošinās mums vēlamo biosfēru.

Veidojiet savus nacionālos kadrus. Kadri — tas ir svētākais svētums. Kadri izšķir visu. Kadri šodien — tā ir mūsu rītdiena. Katrai laboratorijai, katrai katedrai, katram institūtam jākļūst par mūsu kadru kalvi.

Gatavojiet ebreju jaunatni paaudžu stafetes pārņemšanai. Lai katra neebreju paaudze saduras ar mūsu dziļi ešelonēto aizsardzību. Katru reizi, kad no skatuves noiet vecākā paaudze, tās vietā jāstājas vēl spēcīgāk sagatavotai un nostiprinājušamies jauno ebreju paaudzei. Tāpēc nepieciešams pēc iespējas agrāk izvirzīt vadošos amatos mūsu jaunos cilvēkus. Pierādīt viņu briedumu un ģenialitāti. Lai arī pagaidām tas tā nav, — viņi nobriedīs amatā. Kas pie varas, tas gudrs, tam arī taisnība. Mums jānodod saviem bērniem vairāk, nekā mēs saņēmām no saviem tēviem, bet jaunie, saglabājot un vairojot saņemto, nodos tālāk pēcnācējiem. Paaudžu pēctecība ir mūsu spēks, mūsu stabilitāte, mūsu turpināšanās.

Pasaule ir nežēlīga, tajā nav vietas filantropijai. Katra tauta ir savas laimes kalēja. Mums nav jārūpējas par krievu nacionālajiem kadriem. Ja viņiem slinkums domāt par sevi, kāpēc mums vajadzētu domāt par viņiem? Neņemiet piemēru no krieviem un arābiem, kuri dzīvo apcerīgi, cerot uz labu laimi. Negaidiet dāvanas no dabas — paņemt tās ir mūsu uzdevums. Veidojiet savus kolektīvus un ar šiem kolektīviem atgrūdiet un izstumiet neebrejus. Atcerieties: visi augsti apmaksāti, ietekmīgi un ienesīgi amati — tas ir mūsu nacionālais ienākums. Atcerieties, ka katrs neebrejs, kas izaudzis līdz mūsu līmenim, var aizņemt vietu, kura varētu piederēt jebkuram no mums. Mēs veidojam savus kolektīvus, lai goji mums netraucētu dzīvot pēc sava prāta. Lai goji mēģina veidot savus kolektīvus, diezin vai viņiem tas izdosies: viņi sastrīdēsies, pirms paspēs ko izdarīt. Un mēs to veicināsim.

Krievi nav spējīgi dziļi domāt, analizēt un izdarīt dziļus secinājumus. Viņi ir līdzīgi cūkām, kas dzīvo, šņukurus zemē nodūrušas, un pat nenojauš, ka ir arī debesis. Viņi visas parādības uztver pārāk virspusēji, pārāk konkrēti. Viņi neredz faktus to secībā un sakarībās. Viņi nav spējīgi vispārināt un abstrahēt. Viņiem katrs gadījums ir tikai gadījums, lai cik bieži tas atkārtotos.

Mūsu ideoloģija ir principā pretēja goju ideoloģijai.

Viņi saka: «Labāk mazāk, toties labāk.»

Mēs sakām: «Labāk vairāk un labāk.»

Viņi saka: «Labāk būt nabagam, bet veselam, nekā bagātam un slimam.»

Mēs sakām: Labāk būt veselam un bagātam, nekā nabagam un slimam.»

Viņi saka: « Visu vai neko.»

Mēs sakām: «Labāk kaut ko, nekā neko.»

Viņi saka: «Izdari pēc likuma, tas ir tavs pienākums.»

Mēs sakām: «Izdari pretēji likumam, un es tev atlīdzināšu.»

Viņi saka: «Uzvarēt vai mirt.»

Mūsu devīze: «Uzvara dzīves dēļ, bet ne dzīve uzvaras dēļ.» (Kam gan uzvara, ja nav dzīves? Vajag pārlaist zaudējuma rūgtumu — viss atnāks pie tā, kas prot gaidīt.)

Visu, ko prot un zina viņi, zinām un protam mēs. To, ko zinām un jūtam mēs, viņiem zināt un just nav lemts. Viss, kas viņiem pieder — tā ir viņu robeža. Viss, kas pieder mums, ir līdzeklis lai sasniegtu vairāk. Viss, kas šodien pieder viņiem, ir mūsu — viņu pagaidu lietošanā. Paņemt no viņiem to, ko mums novēlējis dievs — tas ir mūsu uzdevums.

Krievi ir stūrgalvīgi, bet viņiem nepietiek neatlaidības mērķa sasniegšanai. Viņi ir slinki, tāpēc vienmēr steidzas. Visas problēmas viņi cenšas atrisināt vienā rāvienā. Viņi upurē mazo — lielās, izšķirošās uzvaras labā. Bet tāda uzvara — vai nu vispār nepienāk, vai arī, uzvarējuši, viņi atjēdzas pie sasistas siles.

Mēs atzīstam mazu uzvaru taktiku, kaut gan neesam arī pret lielām. Maza uzvara — arī uzvara.

Krievi nemāk ne vadīt, ne pakļauties. Viņi ir ģenētiski sabotieri. Krievi ir skaudīgi, viņi neieredz savus līdzcilvēkus, kad tie izvirzās no pelēkās masas. Dodiet viņiem iespēju saplosīt šos izvirzījušos — viņi ar baudu tos saplosīs. Esiet vienmēr arbitri. Nostājieties vienmēr miera nesēju pozā, aizstāviet «nelaimīgos», pret kuriem sacēlies pūlis, bet tikai tik daudz, lai izliktos labi un objektīvi. Nedaudz izturības, un jūs ieņemsiet tā vietu, kuru tikko saplosīja. Kad divi krievi kaujas — uzvar ebrejs. Kūdiet krievus vienu pret otru. Dariet to vienmēr, maskējoties ar labvēlību, nemanāmi un smalki. Lai viņi kaujas savā starpā, jūs taču vienmēr kļūstat par arbitriem.

Krievi nemāk dzīvot un nemāk izvirzīt sev uzdevumus.  Mēs izvirzām viņiem uzdevumus, bet viņi mēģina tos atrisināt.

Krievi neprot lūgt, uzskatot to par pazemošanos, bet paši jau tāpat ir pazemoti un nabagi. Mēs sakām: «Jebkura pazemošanās ir derīga, ja tā dod labumu.» Mērķa sasniegšanas labā var pazemoties, — arī pazemoties var ar cieņu. Nav amorālu lietu, ja tās kalpo mūsu tautas apliecināšanai un uzplaukšanai. Mērķis attaisno līdzekļus.

Krievi ir dumji un rupji. Savu muļķību un rupjību viņi sauc par godīgumu, kārtīgumu, principiem. Neprasmi pielāgoties un mainīt savu uzvedību atkarībā no situācijas, prāta elastības trūkumu viņi sauc par principialitāti («Būt sev pašam.»)

Goji ir tik dumji un rupji, ka neprot pat melot. Savu primitivitāti un muļķību viņi atkal sauc par godīgumu un kārtīgumu, kaut arī pēc savas dabas ir melīgi un nolaidīgi. Sev raksturīgo primitīvismu viņi sauca: senajos laikos — par barbarismu, viduslaikos — par bruņinieciskumu, bet vēlāk — par džentlmeniskumu. Kailu principu dēļ viņi beidza dzīvi pašnāvībā, un lai viņi turpina to darīt.

Viņu iespējas ir ierobežotas un tādēļ visam nosprauž robežas. Mēs, toties, sakām: «cilvēka (cilvēks šeit domāts — ebrejs, piezīme mūsu) iespējas ir bezgalīgas, ja viņš (atkal — ebrejs, piezīme mūsu) rīkojas atbilstoši apstākļiem.

Vienmēr atcerieties par robežām, kuras sev nosprauž goji, viņu domāšana ir iesīkstējusies šajās robežās un nav spējīga iziet ārpus tām. Tā ir viņu nelaime, tas ir mūsu pārākums. Runājiet un rīkojieties tā, kā to nepieļauj viņu morāle, viņu saprašana. Dariet to, kas viņiem liekas neiespējams, neticams. Viņi nenoticēs tam, ka jūs esat spējīgi uz runām un darbiem, uz kuriem viņi nav spējīgi.

Runājiet un rīkojieties pārliecinoši, uzstājīgi, agresīvi, iebaidot un pseidozinātniski. Vairāk trokšņa un skaļu vārdu, vairāk neskaidrības un pseidozinātnes. Radiet teorijas, hipotēzes, virzienus, skolas, metodes — gan reālas, gan nereālas, jo ekstravagantāk, jo labāk. Lai jūs nemulsina, ka rīt par to visu aizmirsīs. Nāks jauna diena, nāks jaunas idejas. Te izpaužas mūsu gara diženums, te mūsu pašapliecināšanās, te mūsu pārākums. Lai goji apmaksā vekseļus. Lai lauza galvas, meklējot racionālus graudus mūsu idejās, lai meklē un atrod tajos to, kā tur nav. Rīt mēs dosim jaunu barību viņu primitīvajām smadzenēm.

Nav svarīgi, ko jūs runājat, svarīgi —kā jūs runājat. Jūsu pašpārliecinātība tiks uztverta kā pārliecība, godkārība — kā prāta diženums, maniere pamācīt un pārlabot — kā pārākums. Groziet viņiem smadzenes, uzskrūvējiet nervus. Apspiediet gribu tiem, kas jums iebilst. Kompromitējiet izlēcējus un klaigātājus, uzkūdiet pūļa patmīlību pret skeptiķiem. Sarunās un disputos izmantojiet retoriskus paņēmienus, kas atrodas uz pieklājības robežas. Jautājiet uzvārdu, darba vietu un amatu tiem, kas šaubās un iebilst. Tas, kā likums, šokē un nobaida viņus, un viņi atkāpjas. Prasiet atbildes, bet, saņēmuši tās, apgalvojiet, neanalizējot pēc būtības: «Tas nav tā, tas nepavisam nav tā.»

Ja kāds gudrinieks mēģina jūs atmaskot, pārējie viņi neklausīs un nosodīs, jo, atmaskojot jūs, viņš pieķer pērējos muļķībā, bet pūlis to nepiedod.

Ja krievs mēģina sevi parādīt, pievērš sev uzmanību, radiet šajā momentā vairāk trokšņu efektu: šļūkājiet kājas, piecelieties un staigājiet, ar troksni grūstiet krēslus, smejieties, pārtrauciet viņu ar pretuzstāšanos, sarunām, jokiem utt.

Radiet krieviem neskaitāmas sīkas, uzbudinošas neērtības, kuras viņi uzreiz neapjēdz. Lieciet savus priekšmetus uz viņu mantām, miniet viņam uz kājām, gāzieties virsū, elpojiet viņiem sejā, runājiet izaicinoši skaļi. Lai viņi pastāvīgi jūt jūsu elkoni savos sānos. Krievi to ilgi izturēt nevar. Izvairoties no skandāla, viņi aiziet, atbrīvojot jums vietu. Par īpašu šiku viņi uzskata aiziet, aizcērtot durvis. Dodiet viņiem tādu iespēju. Pieklājīga nekaunība — lūk mūsu devīze.

Apvainojiet antisemītismā tos, kuri mēģina jūs atmaskot. Uzlieciet viņiem antisemīta zīmogu, un jūs redzēsiet, ar kādu baudu pārējie pieķersies šai versijai. Vispār visi krievi ir antisemīti, bet kā tikai jūs to attiecināt uz vienu, viņš kļūst neaizsargāts, jo visi pārējie pamet viņu mums par upuri un iznīcina to savām rokām. Bet mēs uzliekam šo zīmogu nākošajam upurim.

Spēlējiet uz krievu līdzcietības jūtām. Izliecieties nabagi un nelaimīgi, izsauciet pret sevi žēlumu un simpātijas, izplatiet baumas par tautu — mūžīgo cietēju, par vajāšanām pagātnē un diskrimināciju tagad.  Nabaga ebreja taktika pārbaudīta gadu tūkstošos.

Lai arī krieviem pieder mazāk, nekā mums, vienalga viņi palīdzēs mums iegūt vairāk. Krieviem patīk būt labdarīgiem, jo tas viņus pacilā. Viņu augstsirdība ir jo lielāka, jo mazākas ir iespējas to realizēt. Ņemiet no viņiem to, ko viņi var dot: no kraupainas aitas vilnu nost.

Aplūkojiet visas parādības no mūsu interešu viedokļa. Katra parādība obligāti jāaplūko no tā viedokļa kādu ļaunumu vai labumu tā dod ebrejiem.

Informējiet viens otru par visu, kas var nest mums labumu vai ļaunumu. Informācija — tas ir svētumu svētums. Nauda, kadri, informācija — trīs vaļi, uz kuriem balstās mūsu labklājība. Katra ebreja svēts pienākums — informēt otru ebreju par to, ko grasās darīt goji. Šodien tu palīdzi man, rīt es palīdzēšu tev — tas mūsu spēks.

Mūsu dievs novēlējis mums valdīt pār pasauli — mēs to pārvaldām. Mūsu uzdevums: noturēt pasauli savās rokās. Turiet savās rokās propagandas un informācijas līdzekļus: presi, radio, televīziju, kino. Vajag tālāk iekļūt partijas un valsts pārvaldes aparātā.  Ap jebkuru jautājumu veidojiet sabiedrisko domu, ņemot vērā mūsu intereses. No jebkura nieka var radīt problēmu, bet no jebkuras problēmas — nieku. Nevienu sabiedrisku procesu nedrīkst palaist pašplūsmai. Ja tas mums nenes labumu, nobremzējiet to, vai novirziet to pret mūsu ienaidniekiem — gojiem.  Jebkurš aizsākums jāvada mums, lai virzītu to mums vajadzīgajā virzienā.

Esiet vienmēr līderi, centieties vienmēr būt pirmie.

Audziniet sevī vadītāja raksturu katru stundu, katru minūti, pat ikdienas sīkumos. Nepiekāpieties viņiem nekur. Centieties nepiekāpties pat sīkumos: vai tā būtu vieta sabiedriskajā transporta vai rinda veikalā.

Jebkurā kolektīvā ņemiet varu savās rokās un virziet to mūsu interesēs. Ražošanas procesa administratīvā un radošā daļa jāveic mums. Lai goji nodrošina melno, materiāli tehnisko bāzi mūsu jaunradei. Lai viņi seko telpu tīrībai un apsargā mūsu darba augļus. Lai viņi ir ne augstāk par sargu vai apkopēju. Pie radoša darba izņēmuma gadījumā var pielaist nekrievu izcelsmes gojus. Nepielaidiet pie tā krievus. Un nebaidieties tikt izdaudzināti par nacionālistiem. Internacionālisma ilūziju mums nodrošinās jauktas tautības cilvēku klātbūtne ar ebreju asiņu pieaugumu vai, sliktākajā gadījumā, nacionālā mazākuma klātbūtne. Ja jums ir vakance, ņemiet tikai ebreju. Ja nevarat to izdarīt, likvidējiet amatu. Ja nevarat izdarīt ne vienu, ne otru —ņemiet aziātu. Ja tāda nav, ņemiet poli, ukraini, vai, sliktākajā gadījumā, baltkrievu — tiem ir savi rēķini ar krieviem. Pēc nelielas apstrādes viņi kļūs par mūsu sabiedrotajiem. Visi viņi ir antisemīti tikai savā dzimtenē. Krievijā tiem ir izdevīgāk būt internacionālistiem. Tādā veidā viņi nodrošina sev nepieciešamo eksistences sfēru. Izmantojiet šo ceļu.

Atklāti neiznīciniet krievu pagātnes pieminekļus, bet arī neatjaunojiet tos. Paies gadi un tie paši izirs. Bet huligāni un «senatnes mīļotāji» tos izvazās pa ķieģelītim. Radiet iespaidu, ka jūs to nemanāt, jo esat aizņemti, risinot svarīgus tautsaimniecības uzdevumus.

Tauta bez vēstures, tāpat kā bērns bez vecākiem, sāk visu no sākuma un no tās var izveidot visu, kas vien vajadzīgs, ielikt tajā savu pasaules redzējumu, savu domāšanas veidu.

Tādā veidā var padarīt bezveidīgas veselas tautas: sākumā tās zaudē vēsturi un tradīcijas, bet pēc tam mēs veidojam tās pēc sava parauga un līdzības…

Neatslābstoši kontrolējiet ikviena ietekmīga un aktīva krieva katru soli. Nedodiet iespēju viņiem apvienoties, kā arī nošķirties no pārējiem. Nepieļaujiet starp viņiem pat īslaicīgus kontaktus; viņiem jākontaktējas ar mums un caur mums. Tā ir informācija, tā ir ietekme. Neļaujiet viņiem apspriest nevienu jautājumu bez mums. Tur, kur ir divi krievi, jābūt vismaz vienam ebrejam. Esiet visur klāt.

Ja neizdodas bloķēt un izdeldēt jaunus un perspektīvus krievus, padariet tos vadāmus. Iesaistiet viņus savās kompānijās, radiet ap viņiem blīvu ebreju aplenkuma loku, atņemiet viņiem iespēju iepazīties un kontaktēties, apejot jūs. Piespiediet viņus apprecēties ar ebreju sievietēm un tikai pēc tam atveriet viņiem zaļo ielu. Nebaidieties, viņu bērni vienalga būs mūsējie: lai arī kurš vērsītis nelēktu, teliņš būs mūsu. Palīdzot tādiem krieviem, jūs dodat ieguldījumu mūsu ebreju kopienas lietā. No šā brīža viņu alga — mūsu nacionālais ienākums. Savu bērnu dēļ viņi zaudē pilsoniskās jūtas un, katrā gadījumā, nespēj būt antisemīti. Kopdzīve ar ebrejieti — tas ir viens no veidiem, kā piesaistīt talantīgus krievus mūsu ietekmju un interešu sfērai.

Ņemiet par sievām skaistas un veselīgas krievu sievietes, lai viņas rada mums veselīgus pēcnācējus, lai uzlabo mūsu rasi.

Un tā — katram perspektīvam krievam ebreju draudzeni vai draugu. Ja katrs krievs izvilks sev līdzi kaut vienu ebreju, mūs visi būsim iekārtoti.

Dodiet viņiem kukuļus, dodiet dāvanas, dzirdiet ar konjaku un degvīnu, bet vislabāk ar valsts spirtu. Par skanošo un dzeramo viņi pārdos visu, savu dzimteni arī.

Un pēdējais padoms. Esiet uzmanīgi. Spāņu inkvizīcija un vācu fašisms nedrīkst atkārtoties. Apslāpējiet dīglī jebkurus mēģinājumus pretstatīt mūs sabiedrībai. Iznīciniet pretebrejiskas tendences pašā sākumā, lai arī kādā veidā tās neizpaustos. Fašisms nav gadījuma parādība. Tas rodas tur, kur mēs nenovērtējam vietējās tautas centienus būt saimniekiem savā zemē. Fašisms apslāpēti briest visās tautās. Mums par laimi dažādas valstis nonāk pie tā dažādos laikos un zem dažādiem nosaukumiem.

Uzpērciet, zodziet, iznīciniet, nepieļaujiet atkārtoti iznākt izdevumiem, kas atklāj mūsu taktiku un stratēģiju, rāda ebrejus nelabā gaismā. Goju tautām jāatceras un jāzina ebreju grautiņu un vajāšanu patiesie cēloņi un šajos jautājumos viņiem jāzina tikai mūsu traktējums.

Īpašu vērību veltiet nepakļāvīgajiem un stūrgalvīgajiem, tiem, kas negrib noliekt galvu mūsu pārākuma priekšā, negrib strādāt mūsu labā, darbojas pretī mūsu praksei un politikai. No tādiem cilvēkiem agri vai vēlu veidojas antisemīti. Nepieļaujiet no maziem antisemītiem izaugt lieliem grautiņu rīkotājiem. Lai viņi dīglī iznīkst ar visu ietiepīgo nacionālā lepnuma ideju. Atmaskojiet viņus, kompromitējiet, izmantojiet jebkuru motīvu, jebkuru iemeslu, aizsargājieties pret viņiem ar jebkuriem līdzekļiem. Kamēr viņi ir pa vienam, viņi nespēs turēties pretī mūsu kolektīvismam, mūsu spiedienam. Lai viņiem ir tūkstoškārt taisnība savos sīkumos — vienalga viņi ir vainīgi, jo traucē mūs.

Izplatiet par šiem stūrgalvīgajiem kompromitējošas baumas, radiet viņiem apšaubāmu reputāciju. Galu galā no viņiem sāks sargāties tie, kas viņus labi pazīst, kas ir par viņiem labās domās un viņus atbalsta. Liedziet viņiem sakarus un kontaktus, atņemiet iespēju efektīvi strādāt, lieciet apšaubīt viņu veicamā darba un ieņemamā amata lietderīgumu, izolējiet viņus, kūdiet pret viņiem pūli, atņemiet viņiem ietekmīgas pozīcijas sabiedrībā.

Provocējiet viņus uz konfliktu. Pazemojiet viņus, ignorējiet viņus, apvainojiet viņus ar netaisniem apbalvojumiem un sodiem, bet, kad viņi protestē — apsūdziet nepaklausībā, subordinācijas neievērošanā, ķildīgumā un kašķīgumā.

Apelējiet pie sabiedrības un administrācijas, velciet viņus uz partijas komiteju, miliciju, ja iespējams — uz tiesu.

Ja esat vecāks, apvainojiet brālības principus un, katrā ziņā, internacionālisma neievērošanā. Šo paņēmienu efektivitāte pārbaudīta daudzās paaudzēs. Tā rīkojas visi, tā saucamie, ekspluatatori, kam nepieciešams turēt tautu paklausībā.

Galvenais — apsūdzēt. Lai viņi taisnojas. Tas, kurš taisnojas, jau ir pa pusei vainīgs.

Ja rodas izdevība, izvirziet viņu rīcībai politisku motīvu, rakstiet par viņiem denunciācijas un anonīmas vēstules, apvainojiet viņus pretsabiedriskā un ekonomiskā sabotāžā.

Provocējiet viņus uzstāties pret valsts varu, bet pēc tam atmaskojiet viņus un iznīciniet ar valsts varu.

Tiesības uz privilēģijām un mierīgu dzīvi iegūst tikai tas, kurš uzticīgi seko  mums un iet kopā ar mums. Tas, kurš grib iet savu, neatkarības ceļu, ir potenciāli bīstams, tam jāatņem jebkāds atbalsts un eksistences līdzekļi.

Vai nu mūsu kārtība vai pilnīga dezorganizācija. Tur, kur grib iztikt bez mums, jāvalda haosam. Dariet tā, lai nekārtības turpinātos līdz tam laikam, kamēr nomocītie goji lūgs mūs ņemt varu savās rokās un nodrošināt viņiem mierīgu dzīvi.

Gojiem ir jāstrādā mūsu vadībā un jānes mums labums. To, kurš nenes mums labumu, ir jāpadzen. Ārpus mūsu interesēm nav sabiedriska labuma: kas nav ar mums, tas ir pret mums.

Acs pret aci, zobs pret zobu: tā mācīja Mozus, — tā dzīvoja mūsu senči. Tā dzīvosim mēs. Atriebība — svētas jūtas. Tās audzina raksturu, nostiprina cilvēku. Izskaudiet sevī pakļaušanās un samierināšanās jūtas pret mūsu pāridarītājiem. Kristietiskās žēlsirdības un pašatteikšanās lozungus atstājiet muļķa gojiem — viņi ir tā vērti.

Goju vidū sludiniet, potējiet kristietības tikumības, paši apliekot nesamierināmi un cieti. Esiet nesamierināmi pret mūsu ienaidniekiem: ja jūs piedosiet viņiem mazu pāridarījumu šodien, tad rīt viņi nodarīs jums lielu. Nepierodiet pie apvainojumiem un atsitiet citos vēlmi jums tos nodarīt.

Lai goji pierunā viens otru būt uzmanīgiem, mēreniem un elastīgiem pret mums. Lai viņi uzmanīgi aiztur mūsu spiedienu. Mums jādarbojas apņēmīgi un ātri, vienmēr nostādot viņus notikuša fakta priekšā. Lai viņi pēc tam ilgi un neauglīgi diskutē — pret mūsu metodēm viņiem nav ieroču. Lai viņi apņemas izdarīt kādu lietu. Kamēr viņi apdomāsies, aprunāsies un izdarīs, mēs paveiksim desmit daudz svarīgāku darbu. Lai viņu apņemšanās ir mums stimuls, bet ne bremzes. Viņu pretdarbība mums nepieciešama, lai uzturētu kaujiniecisku noskaņojumu un gatavību, bet ne vairāk.

Nekad neatslābiniet spiedienu. Jo ciešāka viņu pretošanās, jo lielāki mūsu uzdevumi, jo augstākiem jābūt mūsu ienākumiem un uzkrājumiem. Mūsu šodienas peļņai jāsedz iespējamie zaudējumi nākamajos grautiņos, kuri laiku pa laikam notiek katrā valstī. Lai goji šodien mums maksā par to, ka kādreiz daļu savējā paņems atpakaļ.

Mums vienmēr jābūt gataviem aiziet no goju dusmām un naida, aiziet tur, kur mūs pieņems, rēķinoties atdzīvināt ekonomiku ar mūsu kapitāliem.

Periodiska valstu maiņa, meklējot labvēlīgākus apstākļus eksistencei, ir neatņemama mūsu stratēģijas sastāvdaļa. Te slēpjas mūžīgā žīda — Agasfera, neizsīkstošā optimista un mūžīgā ceļotāja — simbols.

Bet, ja vajadzēs, mums ir jāaiziet nevis nabagiem un slimiem, bet veseliem un bagātiem. Nauda — mūsu kājas. Mēs pārvietojam mūsu smaguma centru uz turieni, uz kurieni jau iepriekš esam pārveduši savu naudu, savu kapitālu.

Nostiprinājušies materiāli izkliedētības zemēs, savākuši no tām meslus, laiku pa laikam mēs sapulcējamies savā tēvutēvu zemē, lai stiprinātu mūsu garu, mūsu simbolus, mūsu ticību vienotībai.

Mēs sapulcējamies, lai no jauna izklīstu.

Un tā mūžu mūžos.