Finks
Ne jau tikai pļuškinisms, adīšana un foto mani interesē. Kopš seniem laikiem mani interesē arī dažādas paranormālas lietas un parādības. Tai skaitā arī Finks.
Šis materiāls ir no interneta :
http://www.aliens.lv/new.php?lang=lv&id=1&k=66
Kaut kur man ir arī ASV laikrakstā Laiks publicēta intervija ar Andreju Čanguli, pie kura Finks dzīvoja pirms nāves. Bet Brūnajā mapītē es to neredzu...
* * *
Finks - slavenākais brīvvalsts pareģis
Eižens Finks ( 1885. – 1958.g. ).
Biogrāfija.
Dzimis 1885.gadā, čigāns. Divdesmito gadu presē viņa dzimšanas vieta norādīts vilciens Viļņa – Žitomira, bet 1941.gada čekas protokolā – Limbažu apriņķis. Savus vecākus zaudējis agrā bērnībā, un viņu uzaudzinājusi latviešu ģimene. Viņa jaunības dienu biogrāfija ir neskaidra, neko vairāk noskaidrot arī neizdosies. Par saviem audžuvecākiem Finks nav izteicies glaimojoši: patēvs – dzērājs, pamāte īpaši viņu nav uzmanījusi.
Mēģinājis kļūt par cirka mākslinieku, tad pievērsies fotografēšanai un kļuvis par mācekli pie Valmieras fotodarbnīcas īpašnieka Sarkangalvja. Vēlāk Rīgā strādā pie Melnbārža, līdz atklāja savu fotodarbnīcu Maskavas forštatē. Pirmā pasaules kara gados Finks devās uz Harkovu, kur arī nodarbojās ar fotografēšanu.
Nesaskaņas ar sievu noveda pie šķiršanās 1933.gadā. Viņam bija dēls.
Padomju varai pareģi nebija vajadzīgi un 1941.gada 14.jūnijā Finku arestēja. Viņu tiesāja, inkriminējot pretpadomju aģitāciju un spiegošanu, jo pie viņa nāca ārvalstu sūtņi, baltgvardu emigranti. Fotosalonā iegriezās pat Šinke, kuru 1941.gada martā čeka arestēja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu Latvijā. 1941.gada 21.novembrī Finku notiesāja un piesprieda nošaušanu. Vēlāk viņam nāvessodu tomēr nomainīja pret 8 gadiem lēģerī, kurā viņš esot pareģojis lēģera vadībai un čekas virsniekiem, tādējādi izpelnoties labāku pārtiku un ciešamāku izturēšanos.
1951.gadā Finks atgriezās Rīgā. Atkal pie viņa nāca daudz cilvēku, bet slepus.
Finks nomira 1958.gadā un apglabāts Pokrova krievu kapos.
Pareģošana. Pareģošanai viņš pievērsās jau pirms kara, Pārdaugavā. Savas spējas viņš bija pamanījis jau kā mazs zēns, dzīvodams Valmierā. Jau toreiz viņu slavēja un pie viņa griezās veikalnieki, gribēdami ko vairāk zināt par savu veikalu drošību un izredzēm. Bija arī aristokrāti, sevišķi no vācu aprindām. Finks ir vairākas reizes ticies arī ar Vidzemes gubernatoru Zvagincevu, kurš līdz ar biedriem bijis visai sajūsmināts.
Finka pareģojumi nekad netika pierakstīti, tādēļ saglabājušies tikai presē publicētie. Savu darbību viņš veica Maskavas priekšpilsētā, divstāvu koka namiņā ar trim logiem pavērstiem pret ielu, netālu no tramvaja pieturas.
Viņa klientūra bija visai plaša: te varēja sastapt gan māksliniekus, gan aktrises un mājsaimniekus, gan nelaimīgus mīlētājus un bankrotējušus uzņēmējus. Nākuši arī politiķi un ārvalstu sūtņi. Runā, ka dažkārt Finks esot redzēts prezidenta Zemgala automobīlī.
Prese. Svarīga loma Finka slavas vairošanai bija Rīgas presei. Viņu bez ierunām atzina populārais Rīgas laikraksts Pēdējā brīdī, kā arī vairākas krievu avīzes, it sevišķi Segodņa. Šis laikraksts regulāri publicēja Finka pareģojumus, kas bija nekonkrēti un ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu avīžu horoskopiem. Būdams labs psihologs un cilvēku pazinējs, Finks bieži runāja to, ko cilvēki no viņa gribēja dzirdēt. Laikrakstos aprakstīti dažādi brīnumi, kas notikuši viņa fotosalonā, kurā viņš nodarbojies ar zīlēšanu, garu saukšanu un pareģošanu. Te bieži skanējušas garu balsis, zuduši un parādījušies priekšmeti, tie arī lidojuši pa gaisu un norikušas citas dīvainas lietas.
Cits populārs un liels dienas laikraksts Jaunākās Ziņas Finku uzskatīja par lētticīgi ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Te bija smalki aprakstīts, kā Finks izmantoja savu dēlu, kuram lika runāt garu balsīs no aizdurves, mest ar dažādiem priekšmetiem apmeklētāju virzienā. Smalki analizēja Finka izteiktos pareģojumus.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē Finka vārds pamazām pazudis no laikrakstu slejām.
Slavenākie pareģojumi
Benjamiņa kundzei – 30. gadu otrajā pusē miljonārei Benjamiņai paredzēja, ka tā mirs nabadzībā bez spilvena zem galvas. Finks it kā pat esot bijis klāt viņas nāves brīdī padomju koncentrācijas nometnē Usoļlagā.
Čakstes otrreizējo pārvēlēšanu par prezidentu un viņa nāves datumu.
Meierovica bojāeju autokatastrofā.
Kirova noslepkavošanu Krievijā.
Musolīni nākšanu pie varas Itālijā.
K.Ulmani apmeklējis 1934.gada sākumā, it kā lai atrunātu viņu no apvērsuma.
1939.gadā, kad jau bija sācies Otrais pasaules karš, teica, ka gara acīm redzot krievu kareivjus Berlīnes ielās.
„Latvijas brīvība tiks atgūta un tā uzplauks, kad valsti vadīs sieviete.” Šis slavenais pareģojums izteikts jau pēckara Rīgā: „Latvijā atkal plivinās sarkanbaltsarkano karogu, bet pie varas būs komunisti. Tā tas ilgs vairākus gadus. Komunisti nedarbosies latviešu tautas, bet krievu interesēs. Daudz būs runu par brīvību un neatkarību. Tas būs tukšas muldēšanas laiks. Joprojām būs viss tas pats sliktais pret latviešiem. Komunisti padarīs latviešus plikus un nabagus. Paši viņi savāks lielas vērtības. Tās iegūs krievi un žīdi. Tās nebūs godīgā ceļā iegūtas vērtības. Tad es nevaru pateikt, kā tas iznāks. Bet viņi būs spiesti atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ. Būs milzīgs pasaules spiediens, krievi un visi svešie dabūs braukt prom.”
Pareģojumi par Krieviju no rīdzinieka Andreja Čanguļa atmiņām. Tie bija publicēti avīzē Nacionālā Neatkarība 1993.gada 7.- 13.aprīlī. Vēlāk šis raksts iekļauts grāmatā par Eiženu Finku, taču no tā izņemtas šī un vēl divas citas vietas. Citēju: „Finks vairākkārt runāja tieši par Krievijas nākotni. Reiz viņš teica: „Kā reiz sabruka cariskā Krievija, tā sabruks komunistu Krievija. Tas tāpēc, ka krievs vienmēr bijis tautu slepkava un zaglis. Ļaunums vienmēr nāk darītājam atpakaļ. Tu to piedzīvosi un redzēsi. Krievu komunisms ir iznīcinājis miljoniem nevainīgu cilvēku, un visa pasaule runās, cik milzīgi šie upuri bijuši””. Vēl citreiz Finks teicis: „Tu pats redzēsi – varenā Krievija sabruks kā kāršu namiņš. Tautas, kas tajā un ap to dzīvo, tikko tiks brīvas, tā saplēsīs Krieviju gabalos! Tautas, kas bijušas zem Krievijas jūga, kolīdz tās mazliet nostiprinās pašas savu iekšējo varu, trieks krievus ārā no savām zemēm. Un viņi to būs pelnījuši. Pēdējās Krievijas robežas es redzu tikai ap Maskavu, Ļeņingradu un Baltkrieviju. Tur paliks visi lielie mahinatori, kuri negribēs strādāt, un viņi kļūs pēdējie nabagi. Tad, meklējot labāku dzīvi, krievu tauta izklīdīs pa visu pasauli”. Cits Finka citāts: „Es redzu, ka Maskava nogrims... Būs milzīgs sprādziens, kas satricinās visu Krieviju. Miljoniem cilvēku ies bojā...” Saskaņā ar Čanguļa stāstījumu, šie pareģojumi attiecināmi uz 1957.gada nogali un 1958.gada sākumu.
* * *
http://www.youtube.com/watch?v=1OIlMqL5YBU&feature=related
Finka ārija rokoperā „Sfinksa"
Mūzika: Jānis Lūsēns
Vārdi: Māra Zālīte
Izpildītājs: Ivars Stonins vai Ainārs Ančevskis
Nē, manis nav.
Es esmu izdomāts.
No paša sākuma līdz galam.
Un ticiet tam!
Būs mierīgāks jums prāts,
Uz veselību iedzerot pa alam.
Ne, manis nav.
Es esmu izsviedrēts
No zemes dvēseles kā rasa.
Es lūdzu jūs -
Viņš tiešām izdomāts!
Tā atbildiet, par mani ja kāds prasa.
Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad
Mēs tiksimies. Mēs tiksimies.
Kaut kur pie piramīdām
Un ļausim smagumam no sirds
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Nē, manis nav.
Ir tikai dīvains stāsts.
Par citu zilā debess klusē.
Jā, tas nu gan -
Jau atkal zvaigznes šķīst
Kā asaras uz visām debess pusēm.
Nē, manis nav.
Es esmu izrunāts.
No mutes mutē taka mana.
Jā, tiesa gan,
Bij iesākumā vārds.
Bet beigās tikai dziļa klusēšana.
Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad
Mēs tiksimies. Mēs tiksimies.
Kaut kur pie piramīdām
Un ļausim smagumam no sirds
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.